Līdzatkarība ir disfunkcionāls personības organizācijas un attiecību modelis, ko raksturo pārmērīga koncentrēšanās uz citiem, savu jūtu neizpaušana un mēģinājumi rast dzīves jēgu caur attiecībām. Mūsdienu zinātnē līdzatkarību uzskata par biopsihosociālu fenomenu – tas nozīmē, ka to ietekmē gan bioloģiskie faktori, gan cilvēka psiholoģiskie faktori un sociālā vide. Lai gan sākotnēji šis jēdziens radās, strādājot ar atkarīgo personu tuviniekiem, mūsdienās līdzatkarību pēta plašākā kontekstā – kā paternu, kas var izpausties jebkurās tuvās attiecībās.
Kā līdzatkarība izpaužas un kā to atpazīt?
- Savu vajadzību ignorēšana
Tas izpaužas kā savu interešu un jūtu nolikšana malā, pilnībā fokusējoties uz partnera vai cita tuvinieka stāvokli.
- Grūtības nospraust robežas
Grūtības noteikt un aizstāvēt savas personīgās robežas, bieži uzņemoties atbildību par citu rīcību vai emocijām.
- Zems pašvērtējums
Pašvērtējums tiek gūts no citu apstiprinājuma vai spējas “glābt” un kontrolēt situāciju.
- Emocionālā reaktivitāte
Spēcīga un bieži vien nekontrolēta emocionāla reakcija uz pat nelieliem stresa faktoriem attiecībās.
- Kontrole un perfekcionisms
Tieksme pārmērīgi kontrolēt apkārtējos un bailes zaudēt kontroli pār situāciju.
Ar ko līdzatkarība ir saistīta?
Pētījumi rāda, ka līdzatkarības saistīta ar vairākām dzīves jomām. Viens no būtiskākajiem līdzatkarības prognozētājiem ir bērnībā gūtās psiholoģiskās traumas, kas radušās vardarbības pieredzes vai novārtā pamešanas dēļ. Bērni, kas aug šādā vidē, iemācās pielāgoties, lai uzturētu līdzsvaru. Pieaugušā vecumā šie iemācītie modeļi transformējas līdzatkarībā, kas izpaužas kā pārmērīga pašupurēšanās, zems pašvērtējums un nespēja noteikt savas robežas attiecībās.
Līdzatkarība ir cieši saistīta ar nedrošiem piesaistes stiliem (trauksmaino vai izvairīgo). Cilvēks vai nu baidās no pamestības, vai arī emocionāli norobežojas, lai izvairītos no ievainojamības.
Pētījumi liecina, ka līdzatkarīgiem cilvēkiem ir tendence izmantot negatīvas stresa pārvarēšanas stratēģijas attiecībās, piemēram, naidīgumu, ambivalenci vai virspusēju atbalstu, kas būtiski samazina vispārējo apmierinātību ar dzīvi.
Ko ar to darīt un kā var palīdzēt?
Psiholoģiskais darbs parasti balstās uz pāreju no fokusa uz “otru” pie sava “es” stiprināšanas. Tiek izmantotas metodes, kas palīdz pašvērtējumam un attiecību harmonizēšanai, emociju pašregulācijas, apzinātības un naratīvās pieejas tehnikas.
Klīniskā pieredze rāda, ka, atpazīstot līdzatkarības modeļus un strādājot ar emociju pašregulāciju un pašvērtējumu, cilvēki spēj veidot veselīgas attiecības un būtiski uzlabot savu dzīves kvalitāti. Pirmais solis vienmēr ir problēmas apzināšanās un atzīšana.
Darbs ar līdzatkarību var būt laikietilpīgs un bieži vien nepieciešama profesionāļu palīdzību. Atzīstot problēmu un meklējot atbalstu, ir iespējams izveidot attiecības, kas nevis balstās uz bailēm un autonomijas zaudēšanu, bet savstarpēju cieņu un brīvību.
Piesakies psihologa konsultācijai mājaslapā, e-pastā, WhatsApp vai pa tālruni.