Pāri, kuri nekad nestrīdas, drīzāk ir priekšstats, kas radies no romantisko filmu ainām vai sociālo tīklu attēliem. Satiekoties diviem cilvēkiem – divām dažādām pasaulēm – konflikti attiecībās ir gandrīz neizbēgami, un konfliktu neesamība attiecībās drīzāk būtu uzlūkojama ar zināmu piesardzību. Pētījumi norāda, ka daudz būtiskāks jautājums ir nevis, vai konflikti attiecībās rodas, bet kad tie rodas un kā tie tiek risināti.
Jo ilgāks strīds, jo mazāka savaldība
Pētījumi liecina, ka konflikta sākumā pāri biežāk izmanto pozitīvus komunikācijas elementus, taču, strīdam turpinoties, pozitīvā uzvedība mēdz samazināties, bet negatīvā – pieaugt. Tas nozīmē, jo ilgāk pāris nespēj rast risinājumu, jo lielāka iespēja strīdam kļūt par emocionāli nepatīkamāku pieredzi.
Pats konflikta risināšanas process prasa lielu emocionālo un kognitīvo piepūli. Stress un ilgstoša negatīva mijiedarbība var “iztukšot” cilvēka iekšējos resursus (pašregulāciju), kas nepieciešami, lai reaģētu mierīgi un pārdomāti. To apstiprina zinātnieku novērojumi, ka negatīvas emocijas un uzvedība strīda beigās bieži kļūst izteiktāka.
Pozitīvā sinhronitāte – būšana uz viena viļņa
Viens no interesantākajiem atklājumiem ir par pāra sinhronizāciju strīda laikā. Piemēram, kritika un vainošana gandrīz vienmēr izsauc tūlītēju negatīvu pretreakciju, tāpat sinhronitāte novērojama arī pozitīvajai uzvedībai strīda laikā. Ja viens partneris spēj saglabāt pieņemošu attieksmi, atvērtību kā arī humoru, otrs laika gaitā arvien spēcīgāk sāk to atspoguļot. Pozitīvā sinhronizācija sarunas sākumā var būt vājāka, bet, konfliktam turpinoties, tā bieži vien kļūst spēcīgāka. Ja negatīvā sinhronitāte konflikta laikā saglabājas caurmērā stabili, tad pozitīvajai sinhronitātei ir tendence augt un pakāpeniski nostiprināties. Partneri it kā “iesilst” un arvien labāk sāk pielāgoties viens otra pozitīvajiem signāliem. Šī pozitīvā inerce var kļūt par enkuru, kas neļauj strīdam pāraugt neauglīgā komunikācijā.
Konflikti attiecībās un piesaistes stili
Piesaistes stils spēlē nozīmīgu lomu tajā, kā konflikti attiecībās tiek uztverti un kādas komunikācijas stratēģijas tie izvēlas, lai tos risinātu. Zinātniskajos rakstos piesaiste tiek iedalīta divās dimensijās – trauksmē un izvairīšanās, un katra no tām veido atšķirīgus reaģēšanas modeļus:
- Piesaistes trauksme: Cilvēki ar augstu piesaistes trauksmi ir pastiprināti reaģē uz noraidījumu un izjūt pastiprinātu vajadzību pēc tuvības. Konfliktu laikā šī trauksme bieži izpaužas kā “pieprasoša” uzvedība – partneris var kļūt kritisks, vainojošs vai emocionāli sakāpināts (piemēram, paužot dusmas vai izmisumu), lai tādējādi mēģinātu piesaistīt partnera uzmanību un saņemtu apliecinājumu attiecību drošībai.
- Piesaistes izvairīšanās: Personas ar augstu izvairīšanās līmeni mēdz negatīvi raudzīties uz citiem un uztver tuvību kā draudu savai autonomijai. Konfliktu situācijās viņi bieži izmanto noslēgšanās taktiku – klusēšanu, distancēšanos vai izvairīšanos no tiešas konfrontācijas, lai pasargātu sevi no emocionāla ievainojamības. Tomēr, ja viņi jūtas spiesti iesaistīties sarunā vai nespēj uzturēt distanci, viņi var pāriet uz kritizējošu vai aizstāvības pozīciju.
Pētījumi rāda, ka piesaistes stili veido specifiskus pāra mijiedarbības modeļus.
- Pieprasīšana/izvairīšanās: Trauksmains partneris pieprasa uzmanību, kamēr izvairīgs partneris distancējas, kas savukārt var vēl vairāk palielināt pirmā partnera trauksmi.
- Abpusēja pieprasīšana vai abpusēja noslēgšanās: Ja abiem partneriem piemīt piesaistes nedrošība, var izveidoties cikli, kur abi vaino viens otru vai abi pilnībā izvairās no problēmu risināšanas.
Kā strīdēties?
Konflikti attiecībās kļūst destruktīvi tad, kad partneri iekļūst negatīvās komunikācijas jeb “aci pret aci” cilpā. Negatīvās komunikācijas cilpas pārtraukšanai ir vairāki praktiski ieteikumi, kas sakņojas gan uzvedības maiņā, gan sevis izprašanā.
- Atpazīstiet savas piesaistes lomu konfliktā. Viens no svarīgākajiem soļiem ir saprast, kā jūsu piesaistes stils ietekmē reakciju. Ja jūtat trauksmi, jūs varat kļūt “pieprasošs” (kritizēt vai vainot), savukārt izvairīgi partneri bieži vien “noslēdzas”, lai saglabātu distanci. Apzinoties šos automātiskos impulsus, ir vieglāk tos apturēt pirms cilpas sākšanās.
- Aizstājiet kritiku ar emociju paušanu. Tā vietā, lai izmantotu vainošanu vai kritiku (pieprasīšanas taktiku), ieteicams koncentrēties uz savu emociju un piesaistes vajadzību drošu paušanu.
- Izmantojiet “pozitīvo inerci”. Pētījumi rāda, ka pozitīva uzvedība (pieņemšana, humors, atklātība) sarunas laikā mēdz kļūt arvien saskaņotāka starp partneriem – ja viens sāk rīkoties pozitīvi, otrs laika gaitā biežāk pievienojas.
- Apzināta reakcijas maiņa. Tā kā negatīva uzvedība gandrīz vienmēr izsauc tūlītēju negatīvu pretreakciju, praktisks paņēmiens ir apzināti nereaģēt “aci pret aci”. Pat ja partneris ir negatīvi noskaņots, neitrāla vai mierīga reakcija var apturēt automātisko eskalācijas ķēdi.
- Stresa faktora ņemšana vērā. Ir svarīgi atpazīt brīžus, kad esat pakļauti lielam ārējam stresam, jo tas ievērojami samazina resursus konstruktīvai saziņai un liek biežāk izmantot disfunkcionālus modeļus (piemēram, savstarpēju izvairīšanos vai kritiku). Šādās situācijās lietderīgi ir apzināti vienoties par pauzi konflikta risināšanā.
- Savlaicīga rīcība. Tā kā pozitīva komunikācija strīda laikā mēdz dabiski samazināties, bet negatīvā – pieaugt, ir būtiski mēģināt atrisināt nesaskaņas sarunas sākumā, pirms emocijas ir uzkrājušās un izraisījušas negatīvu “spirāli”.
Praktiskā pieeja ietver pāreju no automātiskas reaģēšanas uz apzinātu komunikāciju, kurā partneri saprot savus dziļākos motīvus un cenšas saglabāt pozitīvus komunikācijas veidus konflikta laikā.
Piesakies psihologa konsultācijai mājaslapā, e-pastā, WhatsApp vai pa tālruni.