Nonākot situācijā, kad līdzcilvēks piedzīvo emocionālo krīzi, apkārtējie bieži vien izjūt apjukumu un neizpratni, kā pareizi rīkoties. Bailes pateikt kaut ko nepareizu vai saasināt situāciju nereti liek izvairīties no atklātas sarunas. Tomēr savlaicīga, iejūtīga un atbalstoša komunikācija ir viens no spēcīgākajiem instrumentiem, kas mazina izolāciju un palīdz pārvarēt bezizejas sajūtu. Cilvēki krīzē nereti vēlas saņemt nevis padomus, bet gan primāri drošu, pieņemošu vidi, kurā viņi var justies uzklausīti un saprasti.
Saukt lietas īstajos vārdos un lietot tiešu valodu
Viena no izplatītākajām kļūdām ir izvairīšanās no tiešas valodas un bailes skart pašnāvības tēmu. Svarīgi ir lietas saukt to īstajos vārdos, nevis izmantot izplūdušas, izvairīgas vai mīkstinošas frāzes. Tā vietā, lai vaicātu “vai tu neplāno sev nodarīt kaut ko sliktu?”, ir jāuzdod tieši un skaidri jautājumi: “vai tu domā par pašnāvību?” vai “vai tu domā par sevis nogalināšanu?”. Tieša valoda nevis pamudina uz rīcību, bet gan parāda, ka esat gatavi runāt par šo smago tēmu atklāti, bez aizspriedumiem.
Aktīva uzklausīšana un empātiska atspoguļošana
Akūtas krīzes laikā cilvēka skatījums var kļūt ļoti sašaurināts – izveidojas “tuneļveida domāšana”, kurā pašnāvība var tikt saskatīta kā vienīgais līdzeklis, kā pārtraukt nepanesamas psiholoģiskās ciešanas. Šādā brīdī visnozīmīgākais atbalsts ir empātiska klausīšanās:
- Ļaujiet cilvēkam izstāstīt savu stāstu un parādiet, ka sadzirdat viņa pārdzīvojumus, pārfrāzējot un atspoguļojot dzirdēto (piemēram, “es dzirdu, ka tu šobrīd jūties bezcerīgi, jo esi zaudējis darbu”).
- Ieinteresēta un mierīga uzklausīšana mazina izjūtu, ka cilvēks ir viens un nesaprasts, kas palīdz būtiski mazināt akūto emocionālo spriedzi.
Ko cilvēki krīzē vēlas dzirdēt vismazāk?
Lai neradītu kaitējumu un nepaasinātu izolācijas izjūtu, komunikācijā stingri jāievēro noteiktas robežas:
- Necentieties pierādīt, ka otrs kļūdās, vai apstrīdēt viņa izjūtas, jo strīdēšanās var radīt lielāku pretestību.
- Nemoralizēt un nekaunināt! Frāzes, piemēram, “padomā taču par savu ģimeni, bērniem vai vecākiem!”, var radīt vainas izjūtu vai padziļināt kaunu, liekot cilvēkam vēl vairāk noslēgties sevī.
- Nemēģināt vienkārši pierunāt “palikt dzīvam”. Tā vietā, lai izteiktu vispārīgus aicinājumus saņemties, mēģiniet izprast, kas tieši izraisa vēlmi nomirt, un palīdziet meklēt alternatīvus risinājumus.
Cilvēki krīzē savu problēmu var saredzēt kā neatrisināmu bezizejas stāvokli. Sarunas mērķis ir palīdzēt ieraudzīt, ka šī ir situācija, kurai var būt vairāki dažādi risinājumi. Nozīmīgi ir arī kopīgi plānot gan tūlītējus, gan ilgtermiņa soļus – vienoties par atbalsta personas piesaisti, saziņu ar uzticības tālruni vai vēršanos pie kvalificēta psihiskās veselības speciālista. Empātiska atbalsta sniegšana īstajā brīdī spēj mazināt trauksmi un palīdzēt atgūt drošības sajūtu.
Piesakies psihologa konsultācijai mājaslapā, e-pastā, WhatsApp vai pa tālruni.