Pašnāvība ir sarežģīta un daudzdimensionāla parādība, kurā mijiedarbojas bioloģiskie, psiholoģiskie, sociālie un vides faktori. Pašnāvnieciska uzvedība visbiežāk neveidojas pēkšņi viena izolēta notikuma vai nejauša cēloņa ietekmē. Tā nereti rodas vairāku stresa faktoru pastāvēšanas un savstarpējas mijiedarbības rezultātā. Pastāv arī pašnāvības riska faktori – kas padara cilvēku krīzē neaizsargātāku pret pašnāvniecisku uzvedību. Tāpat darbojas aizargājošie faktori – kas palīdz nenonākt punktā, kur dzīvības izbeigšana tiek saskatīta kā vienīgais risinājums.
Pašnāvības riska faktori: Kas palielina ievainojamību?
Būtiskākie pašnāvības riska faktori ir tie apstākļi un pieredzes, kas padara cilvēku ievainojamāku, neaizsargātāku pret pašnāvniecisku uzvedību. Speciālisti un pētnieki šos riska rādītājus parasti iedala vairākos savstarpēji saistītos līmeņos:
- Individuālais līmenis
Viens no spēcīgākajiem rādītājiem ir iepriekšējs pašnāvības mēģinājums vai sevis savainošanas pieredze. Tas ar laiku var notrulināt dabiskās bailes no fiziskām sāpēm un nāves. Tāpat risku būtiski paaugstina depresija, garastāvokļa traucējumi un citi psihiskās veselības traucējumi, kā arī kaitējoša alkohola un citu psihoaktīvo vielu lietošana, kas mazina spēju kontrolēt impulsus akūtā krīzē. Nozīmīgs faktors ir arī ilgstoša bezcerības izjūta, hroniskas fiziskas sāpes, smagas slimības, kā arī darba vai finansiāli zaudējumi.
- Attiecību līmenis
Sociālā izolācija, vientulības izjūta un emocionālā vai praktiskā atbalsta trūkums mazina cilvēka spēju pārvarēt dzīves pārbaudījumus un grūtības. Smagi attiecību konflikti, vardarbība ģimenē, šķiršanās vai tuvinieka zaudējums var kļūt par spēcīgu akūtas krīzes izraisītāju.
- Sabiedrības un vides līmeņa riska faktori
Pašnāvnieciskas uzvedības risku sabiedrības un vides līmenī var palielināt viegla piekļuve pašnāvības izdarīšanai izmantojamiem letāliem līdzekļiem, kā arī neētisks pašnāvību atspoguļojums plašsaziņas līdzekļos, kas noteiktos apstākļos var veicināt imitējošu uzvedību. Būtiski riska faktori ir arī stigma, kas saistīta ar psihiskās veselības traucējumiem un palīdzības meklēšanu, kā arī ierobežota piekļuve atbilstošiem veselības aprūpes pakalpojumiem. Savukārt bruņoti konflikti, humanitārās krīzes un katastrofas, vardarbība, diskriminācija un sociālā atstumtība var pastiprināt psihosociālo ievainojamību un būt saistīti ar paaugstinātu pašnāvnieciskas uzvedības risku.
Aizsargfaktori: Kas palīdz?
Aizsargājošie faktori ir viss tas, kas attālina cilvēku no pašnāvnieciskas uzvedības un palīdz saglabāt dzīvību. Īpaši nozīmīga loma ir starppersonu attiecībām, videi un iekšējiem resursiem:
- Sociālās saiknes un līdzcilvēku atbalsts
Pozitīvas, rūpīgas partnerattiecības, atbalstoša ģimene, draugi un kolēģi ir spēcīgs aizsargs. Sajūta, ka esi piederīgs, uzklausīts un vajadzīgs, palīdz izturēt smagākos brīžus.
- Atbildība un nākotnes mērķi
Bērni ģimenē, rūpes par tuviniekiem, atbildības izjūta, kā arī garīgā pārliecība, ticība un piederība kādai kopienai dod papildu motivāciju un jēgu turpināt cīnīties.
- Personīgie resursi
Labi attīstītas problēmu risināšanas prasmes, vispārēja apmierinātība ar dzīvi un spēja lūgt palīdzību, kad tā ir visvairāk nepieciešama.
Pašnāvības riska faktori un aizsargājošie faktori nekad nedarbojas izolēti. Akūtas psiholoģiskas krīzes laikā intensīvas emocionālas ciešanas un bezcerība var būt saistītas ar kognitīvo sašaurināšanos jeb tuneļveida domāšanu, kad cilvēka spēja elastīgi izvērtēt situāciju un saskatīt alternatīvus problēmu risinājumus ir ierobežota. Šādos apstākļos pašnāvība var tikt uztvertas kā vienīgā izeja no šķietami nepanesamas situācijas vai veids, kā izbeigt emocionālās ciešanas. Tādēļ būtiska nozīme ir intervencēm, kas palīdz izvest no “tuneļveida” redzējuma un paplašināt skatu uz alternatīviem risinājumiem.
Piesakies psihologa konsultācijai mājaslapā, e-pastā, WhatsApp vai pa tālruni.