Ikviens, kurš jebkad ir piedzīvojis panikas lēkmes, zina, ka šī sajūta ir neaizmirstama – pēkšņs, paralizējošs izmisums, sirdsklauves un sajūta, ka trūkst gaisa. Visbiežāk šo stāvokli pavada doma, ka “es miršu” vai “sajukšu prātā”.
Šādos brīžos populārākais padoms no apkārtējiem parasti ir: “Vienkārši elpo lēnāk.” Lai gan tas var šķist kaitinoši vienkāršoti, jaunākie pētījumi neirobioloģijā apstiprina, ka šim ieteikumam ir dziļš medicīnisks pamats. Elpošanas regulēšana nav tikai psiholoģisks triks – tā ir tieša iejaukšanās smadzeņu ķīmiskajos procesos.
Smadzeņu "skābuma" detektors
Zinātniskie pētījumi apliecina, ka cilvēkiem, kas piedzīvo panikas lēkmes, ir raksturīga specifiska bioloģiska īpatnība. Viņu smadzenes ir pastiprināti jutīgas pret pH līmeņa izmaiņām. Smadzenēs pastāv cieša saikne starp vielmaiņas blakusproduktu laktātu un pH līmeni.
Pētījumi rāda, ka cilvēkiem, kas piedzīvo panikas lēkmes, reaģējot uz smadzeņu aktivitāti, novērojama izteiktāka laktāta uzkrāšanās. Šī laktāta uzkrāšanās maina smadzeņu vidi, padarot to “skābāku”. Šādas izmaiņas aktivizē tā sauktās pret skābumu jutīgās baiļu shēmas (acid-sensitive fear circuits), kas signalizē organismam par briesmām pat ja objektīvi apdraudējums nepastāv.
Panikas lēkmes - CO2 loma un "trauksmes tīkls"
Viens no spēcīgākajiem panikas izraisītājiem laboratorijas apstākļos ir ogļskābās gāzes (CO2) ieelpošana. Avoti apstiprina, ka panikas traucējumu pacienti uzrāda īpaši augstu jutību pret CO2, kas bieži vien momentāni izsauc panikas simptomus.
Interesanti, ka šī reakcija ir tik spēcīga, ka panikas lēkmes var tikt izraisīta pat cilvēkiem, kuriem ir smagi amigdalas (smadzeņu “trauksmes slēdža”) bojājumi. Tas nozīmē, ka trauksmes signāls rodas dziļākos, primitīvākos reģionos, piemēram, smadzeņu stumbrā, kas ir atbildīgs par mūsu pamatfunkcijām, tostarp elpošanu. Kad CO2 līmenis asinīs paaugstinās (kas notiek pie seklas, straujas elpošanas), smadzeņu stumbrs un citi neirālie tīkli to interpretē kā smakšanas draudus. Tiek palaista “cīnies vai bēdz” reakcija.
Elpošanas loma panikas lēkmes gadījumā
Kad mēs apzināti palēninām elpošanu, mēs veicam trīs kritiskas darbības neiroķīmiskajā sistēmā:
- CO2 regulēšana: Lēna un dziļa elpošana palīdz efektīvāk izvadīt ogļskābo gāzi un stabilizēt tās līmeni asinīs. Tas neļauj sasniegt kritisko slieksni, kas iedarbina trauksmes sensorus smadzeņu stumbrā.
- pH līmeņa stabilizēšana: Stabilizējot gāzu apmaiņu, tiek tieši ietekmēts smadzeņu pH līmenis.
- Inhibīcijas veicināšana: panikas lēkmju gadījumā smadzenēs bieži ir novērojama pazemināta GABA (nomierinošā neirotransmitera) receptoru piesaiste. Elpošanas vingrinājumi un kognitīvās tehnikas palīdz stiprināt prefrontālo garozu, kas darbojas kā “bioloģiskās bremzes”. Tās mazina amigdalas un citu trauksmes tīkla daļu hiperaktivitāti.
Kā sev palīdzēt panikas lēkmes gadījumā?
Nākamreiz, kad jūtat, ka tuvojas panikas lēkme, atcerieties – jūsu smadzenes šobrīd saņem kļūdainu ķīmisku signālu par “skābuma” vai CO2 pārākumu.
Koncentrējoties uz lēnu, vienmērīgu izelpu, jūs burtiski attīrāt savas smadzenes no “ķīmiskās trauksmes”. Jūs nevis vienkārši gaidāt, kad trauksme pāries, bet gan aktīvi regulējat savu neirobioloģiju, lai atgrieztu sistēmu līdzsvarā. Praktiski tas nozīmē, panikas lēkmes gadījumā elpošanai jābūt tādai, kur izelpa ir ievērojami garāka par ieelpu – tātad īsa ieelpa un gara, gara izelpa! Atkārtojiet to tik ilgi, cik nepieciešams, lai sajustos mierīgāki un līdzsvarotāki!
Panika ir sarežģīts smadzeņu darbības process, kas saistīts spēcīgām nepatīkamām fizioloģiskām un psiholoģiskām reakcijām. Ja tās tiek piedzīvotas regulāri, var attīstīties būtiski funkcionēšanas traucējumi. Cilvēks var noslēgties, izvairīties no ikdienas aktivitātēm, kas var pazemināt dzīves kvalitāti. Ja jūtat, ka panikas lēkmes būtiski apgrūtina jūsu ikdienu un nespējat ar tām tik galā, ir svarīgi meklēt profesionālu psiholoģisko palīdzību. Speciālists izvērtēs piemērotāko pieeju (KBT, EMDR, u.c.) katram individuālajam gadījumam.
Piesakies psihologa konsultācijai mājaslapā, e-pastā, WhatsApp vai pa tālruni.