Ar psiholoģisko traumu nav saistītas tikai atmiņas par pagātni. Tā var izpausties nepatīkamās emocionālās un kognitīvās reakcijās, kas var turpināt ietekmēt cilvēka prātu un ķermeni vēl ilgi pēc traumatiskā/ -jiem notikuma/ – iem.
Viens no vairāk izpētītākajiem un smagākajiem veidiem, kā trauma mēdz nostiprināties cilvēka psihē, ir posttraumatiskā stresa traucējumi (PTST) – stāvoklis, kas skar miljoniem cilvēku visā pasaulē. Pētījumi rāda, ka reģionos, kuros valda konflikti un nemieri, PTST piedzīvojuši līdz pat 22% iedzīvotāju.
Posttraumatiskā stresa traucējumi – kādi notikumi ietekmē to attīstību?
Šie traucējumi nereti attīstās cilvēkiem, kas dzīvo nemieru vai kara skartās zonās, kara u.c. nemieru bēgļiem, vardarbībā cietušajiem (īpaši seksuālajā vardarbībā cietušajiem), kā arī katastrofu vai nelaimes gadījumos cietušajiem. Taču tāpat PTST simptomi var attīstīties arī citas traumatiskas pieredzes rezultātā, kā piemēram, hroniskas saslimšanas gadījumā, strādājot palīdzošajās profesijās u.c.
Posttraumatiskā stresa traucējumi – būtisks dzīves kvalitātes risks
PTST tiek diagnosticēti cilvēkiem, kas piedzīvojuši traumatisku notikumu. Turklāt jāizpildās noteiktam simptomu kopumam, kas ilgst vairāk nekā vienu mēnesi un rada būtiskus traucējumus ikdienas dzīvē.
PTST var būt šādi simptomi:
Atkārtotas, negribētas un uzmācīgas atmiņas par traumu,
Murgi par traumatisko notikumu, miega traucējumi,
Izvairīšanās no domām, jūtām vai atmiņām par traumu,
“Flashback” – kad cilvēks jūtas tā, it kā trauma notiktu atkal,
Spēcīgs psiholoģisks distress, saskaroties ar atgādinājumiem par traumu,
Izteiktas fizioloģiskas reakcijas (piemēram, sirdsklauves, svīšana) pēc atgādinājuma par traumu,
Nespēja atcerēties svarīgas traumatiskā notikuma detaļas,
Pastāvīgi negatīvi uzskati par sevi, citiem vai pasauli,
Ilgstošas negatīvas emocijas (bailes, dusmas, kauns, vainas izjūta),
Samazināta interese par iepriekš patīkamām aktivitātēm,
Atsvešinātības vai nošķirtības sajūta no citiem,
Grūtības piedzīvot pozitīvas emocijas,
Pastiprināta modrība,
Pārmērīga izbīļa reakcija u.c.
Daudzi cilvēki pēc traumas īslaicīgi piedzīvo līdzīgus simptomus, taču tas ne vienmēr nozīmē PTST attīstību.
Posttraumatiskā stresa traucējumi un EMDR terapija
EMDR (Acu kustību desensibilizācija un atkārtota apstrāde) ir psihoterapeitiska pieeja, ko 80. gados radīja Frensīna Šapiro un kas šobrīd ir viena no galvenajām rekomendētajām intervencēm pasaulē PTST gadījumā. Tās pamatā ir teorija par to, ka smadzenēm piemīt dabiska spēja atveseļoties un apstrādāt informāciju, taču smaga trauma šo procesu var “iesaldēt”. Rezultātā traumatiskās atmiņas paliek smadzenēs nepārstrādātā formā, izsaucot bailes un trauksmi katru reizi, kad tās tiek aktivizētas.
Terapijas laikā, izmantojot bilaterālo stimulāciju – visbiežāk vadītas acu kustības vai ritmiskus piesitienus –, EMDR palīdz smadzenēm “izkustināt” šo iestrēgušo procesu. Tas ļauj cilvēkam integrēt traumatisko atmiņu drošā veidā, mazinot tās emocionālo spriedzi. Pētījumi rāda, ka šī metode ir ne tikai droša, bet arī ievērojami efektīva. Piemēram, kāds pētījums atklāj, ka mēnesi pēc ārstēšanas cilvēkiem, kuri nesaņēma EMDR, bija 23 reizes lielāka iespēja saglabāt PTST diagnozi nekā tiem, kuri saņēma EMDR terapiju.
EMDR mehānisms sevī ietver arī kognitīvi biheiviorālās terapijas un ekspozīcijas terapijas elementus. Kamēr pacients vizualizē traumatisko notikumu, acu kustību izmantošana palīdz smadzenēm drošā veidā pārstrādāt šo informāciju, kas iepriekš bijusi “iestrēgusi”.
Posttraumatiskā stresa traucējumi izpaužas kā smaga nasta, kas var būtiski ietekmēt dzīves kvalitāti. Cilvēku vajā uzmācīgi atmiņu uzplaiksnījumi, murgi un intensīvs emocionāls distress, saskaroties ar jebko, kas atgādina par piedzīvoto.
Lai gan zinātnieku vidū joprojām turpinās debates par precīzu EMDR terapijas un bilaterālās stimulācijas lomu, pašreizējie dati apstiprina, ka šis process efektīvi palīdz smadzenēm atgūt dabisko spēju dziedēt psiholoģiskas traumas un mazināt PTST simptomus.
Piesakies psihologa konsultācijai mājaslapā, e-pastā, WhatsApp vai pa tālruni.